Ieva Balode: Labdien! Paldies, ka šodien pievienojāties mūsu raidierakstam "Franču-latviešu krustpunkti". Šajā raidierakstu sērijā caur personīgiem stāstiem un pieredzēm pētīsim latviešu attiecības ar franču valodu un kultūru. Mums ir tas gods sveikt mūsu pirmo viešņu Sanitu Pavļutu-Deslandes. Laipni lūdzam, liels paldies Jums.

Sanita Pavļuta-Deslandes: Man ir liels gods būt pirmajai viešņai.

IB: Deslandes kundzei ir ļoti bagāta un daudzveidīga profesionālā pieredze. Viņa ir bijusī Rīgas kinostudijas direktora asistente, franču valodas skolotāja, ministru prezidenta un izglītības un zinātnes ministres padomniece Eiropas jautājumos, vēlāk no 2010. līdz 2015. gadam Latvijas vēstniece Francijā, tad Latvijas pastāvīgā pārstāve Eiropas Savienībā, bet šobrīd pilnvarotā vēstniece, ANO Drošības padomes darba grupas vadītāja.

Jūsu profesionālā pieredze ir tik iespaidīga, ka ir patiešām grūti saprast, ko izcelt. Pirms par to runājam, gribētu uzzināt, kas Jūs piesaistīja franču valodai un kultūrai? Kā sākāt mācīties franču valodu?

SPD: Patiesībā, mana pirmā svešvaloda bija angļu valoda. Es to apguvu skolā.

Kad mācījos vidusskolā, apsvēru iespēju apgūt vēl kādu svešvalodu papildus. Tolaik es patiesi nevarēju izvēlēties. Nevaru precīzi atbildēt, kāpēc izvēlējos starp spāņu un franču valodas apguvi izvēlējos tieši franču valodu. No vienas puses, iespējams tas bija sava veida aprēķins, bet no otras - tāda kā romantiska attieksme pret franču valodu un kultūru, kas pastāv ne tikai Latvijā, bet daudzās citās valstīs. Es domāju, ka tas ir tāds sapnis par Franciju.

Dažu gadu laikā es apguvu franču valodu. Vēlāk es devos uz Franciju kā tūriste, un tad pamazām mana franču valoda pilnveidojās. Vēlāk daļēji studēju augstskolā Francijā, un iegūtais diploms man ļāva strādāt to darbu, ko daru šobrīd – būt par diplomāti.

IB: Vai studējāt arī Kultūras akadēmijā?

SPD: Jā

IB: Tās bija starpkultūru attiecības ar Franciju. Ko visvairāk novērtējāt no savām studijām akadēmijā?

SPD: Tolaik Kultūras akadēmija bija tikko kā nodibināta. Mācījos vienā no pirmajām programmām. Gribētu precizēt, ka stājoties Kultūras akadēmijā, es izvēlējos norvēģu valodas studijas, jo togad franču nodaļa vēl nepastāvēja.

Tā sagadījās, ka 3. kursā es uz vienu gadu aizbraucu studēt uz Franciju. Tas galvenokārt personisku iemeslu dēļ. Kad atgriezos, aprunājos ar saviem pasniedzējiem, un viņi man piedāvāja veikt tādu kā studiju programmu pielīdzināšanu, kā arī apgūt dažus kursus Latvijas Universitātē. Tāpēc mans diploms faktiski neatspoguļo to, kādas studijas biju uzsākusi.

IB: Kā izlēmāt turpināt studijas Francijā?

SPD: Es vienu gadu studēju Francijā, un tas bija mans trešais studiju gads universitātē.

Pēc tam, kad Latvijā biju ieguvusi Latvijā savu pirmo diplomu, devos uz Franciju strādāt vēstniecībā kā līgumdarbiniece un nolēmu turpināt studijas. Tā es iestājos Politisko zinātņu augstskolā, studēju un ieguvu grādu politikas zinātnēs.

IB: Kāpēc izlēmāt studēt tieši diplomātiju?

SPD: Jau kopš bērnības mani vienmēr saistīja viss starptautiskais, politiskais, viss, kas saistīts ar ārzemēm. Bet, ņemot vērā manu vecumu, tas bija cits laiks, nebija daudz iespēju studēt šajā jomā, vismaz nekā tāda, kas mani interesētu. Tāpēc sākumā izvēlējos studēt starpkultūru attiecības. Vēlāk, kad jau strādāju vēstniecībā Parīzē, man bija skaidrs, ka vēlos turpināt studijas labā fakultātē. Es paliku Francijā, Politisko zinātņu augstskolas starptautiskajā nodaļā, kas likās diezgan pašsaprotami. Tas bija deviņdesmito gadu vidus, un tolaik bija skaidrs, ka Latvija tieksies pievienotos Eiropas Savienībai, tolaik Eiropas Kopienai. Tāpēc izvēlējos specializēties Eiropas Kopienas jautājumos. Beidzot studijas, atgriezos Latvijā un sāku strādāt Ārlietu ministrijā.

IB: Kāda bija jūsu visgrūtākā pieredze Francijā? Vai bija viegli iekļauties franču kultūrā?

SPD: Iekļauties franču kultūrā? Es domāju, ka no brīža, kad esi mazliet ziņkārīgs un interesējies par kultūru, tur nav nekā sarežģīta. Cita lieta ir, ja nolem mācīties kopā ar frančiem franču valodā, tad sākums var būt diezgan grūts. Tas pats attiecas arī uz visām citām valodām, kurās vēlaties mācīties, ja vēl neesat perfekti apguvis attiecīgo valodu. Visgrūtākais man bija pirmais studiju gads Francijas universitātē. Sākums nebija viegls, bet pēc tam viss ātri nokārtojās.

IB: Es pati gadu esmu strādāju franču ģimenē. Visgrūtākais bija tas, ka nezināju, vai ievēroju pieklājības normas. Cilvēki domāja, ka esmu nepieklājīga, lai gan patiesībā es nebiju pārliecināta par to, kā pareizi uzvesties.

SPD: Es domāju, ka tā ir taisnība. Bet tajā pašā laikā, tas ir līdzīgi, kad pārvācies uz jebkuru valsti. Tātad tas nav kaut kas tāds, kas raksturīgs tikai francūžiem.

IB:  Jā, tas tiesa.

SPD: Ir tādas lietas, ko iemācies, kad jau dzīvo kādā jaunā valstī.

IB:  Turpinot, vai Jums ir gadījies franču valodā piedzīvot kādu neveiklu situāciju, kad Jūs kļūdījāties vai kāds Jūs nav pareizi sapratis? Man, piemēram, kad strādāju par aukli Francijā, iemācījos vārdu goûter *[1].  Tas ir ļoti svarīgs vārds bērniem. Un reiz kāds draugs man jautāja, vai esmu nogaršojusi crème de cassis[2], un es atbildēju, ka man gribas to dégoûter[3]. Viņš smējās. Es iemācījos pasmieties par sevi, jo agrāk es visu laiku pieļāvu šādas kļūdas.

SPD: Es nezinu, vai man atmiņā ir šāda konkrēta situācijas, bet tādas noteikti ir bijušas. Atceros vienu tādu epizode šeit, vēstniecībā. Nevaru pateikt, kādā sakarībā, bet man jautāja par maniem ceļojumiem, un es atbildēju, ka J'ai été en France. Uz kā?

Mani pēc tam laboja, jo jāsaka nevis j’ai été, bet gan je suis allée. Jā, bet es domāju, ka arī tas ir jautājums par to, ja grib runāt patiešām labi franciski, tad tas prasa daudz pūļu un laika. Arī, ja vēlies prast sarunvalodu. Ja ir vēlēšanās rakstīt skaistā franču valodā, piemēram, e-pastu vai ko citu, administratīvu vai profesionālu vēstuli, tā jau ir pavisam cita lieta.

Man vienmēr ir ļoti interesanti, kad mēs runājam par saraksti vai vēstulēm manā diplomātiskajā darbā. Šeit franču valodas līmenis šķiet gandrīz arhaisks.

Dažkārt, kad man ir nepieciešams nedaudz pārbaudīt jaunos kolēģus, lai uzzinātu, vai viņi patiešām labi runā franču valodā, vai viņi spēj strādāt franču valodā, es lūdzu viņus uzrakstīt šāda veida vēstuli. Tas ļoti daudz ko parāda.

IB:  Tagad jaunieši zinās, ko sagaidīt. Kas Jums strādājot par Latvijas vēstnieci Francijā bija lielākais izaicinājums, runājot par komunikāciju un, iespējams, franču domāšanas veida pārņemšanu?

SPD: Kad biju vēstniece Francijā, tā nebija mana pirmā reize. Es jau iepriekš biju strādājusi vēstniecībā, tāpēc pārsteigumu nebija. Piedzīvoju vienu situāciju saistībā ar franču valodu, domāju, ka varu par to pastāstīt. Toreizējais ministru prezidents Dombrovska kungs bija ieradies Parīzē uz konferenci, kas veltīta par Eiropas jautājumiem, kas, manuprāt, notika Sorbonā. Vienā sesijā, kurā viņš uzstājās, uzrunu teica arī toreizējais ministrs Pjērs Moskovisī un Itālijas ministru prezidents Enriko Leta. Dombrovska kungs runāja angliski, un es, sēžot telpā un klausoties, sāku galvā tulkot viņa teikto no angļu valodas uz franču. Viņa runa šķita piezemēta un praktiska, taču franču valodā tas tā neizklausījās

Tad sekoja Moskovisī kunga runa. Es sāku viņa teikto tulkot angļu valodā. Un tad es sapratu, ka tam, ko viņš teica, nebija nekādas praktiskas nozīmes. Viņš runāja skaistos teikumos, taču galu galā nevarēja saprast, ko viņš reāli ar to domāja. Tas man bija pierādījums tam, cik ļoti valoda izsaka sava veida prāta stāvokli vai domāšanas, esības veidu. Tā daudz dziļāk atspoguļo dažādu kultūru garīgās struktūras. Es domāju, ka vienā pusē varētu būt latviešu vai iespējams vācu kultūra, bet otrā pusē franču un latīņu kultūra.

IB:  Kā Jums šķiet, vai mūsu valoda ir vairāk orientēta uz darbību, ka latvieši izsakās konkrētāk par frančiem?

SPD: Viņi izsakās daiļrunīgāk. Tas izriet no valodas, no domāšanas veida, bet tas, manuprāt, izriet arī no izglītības sistēmas. To var konstatēt, vērojot, ko apgūst franču bērni. Vidusskolā, piemēram, viņi mācās filozofiju. Latvijas skolās šāda priekšmeta nav. Ja latvieši dodas studēt uz Franciju, tad viņi sastopas ar grūtībām izteikties augstākā stilā vai akadēmiski. Tas vienkārši ir tāpēc, ka neesam pieraduši šādi izklāstīt savas domas.

IB:  To es vēlētos vēl iemācīties.

SPD: Tātad Tev ir jāstudē Francijā. Bet tā ir taisnība.

IB:  Ko vēl mēs, latvieši, varam mācīties no francūžiem? Kas Jums ir iekritis acīs?

SPD: Katram ir sava lieta, ko paturi prātā. Dzīvesveids, tā ir viena lieta, protams. Tas ir ļoti atšķirīgs. Mēs visi tomēr esam eiropieši, bet varu pastāstīt vienu anekdoti. Kaut kur biju lasījusi, ka ļoti mazi bērni pirmos vārdus iemācās atkarībā no kultūras, kurā viņi ir dzimuši. Netika salīdzināti latvieši, piemēram, ar frančiem, bet runa šajā gadījumā bija par japāņu bērniem. Izrādās, ka bērniem, kad viņi sāk runāt, ir specifisks vārdu krājums. Franču bērni zina daudzu ēdienu vai ar ēdienu saistītu lietu nosaukumus. Savukārt, japāņu bērni prot nosaukt daudzas lietas saistībā ar dabu. Es pie sevis nodomāju, kā būtu ar latviešu bērniem? Es pieņemu, ka tas būtu mazliet līdzīgi, jo mēs varētu nosaukt atsevišķi kokus, lapas, lietas, kas saistītas ar dabu. Franču bērni prot ļoti labi runāt par ēdienu. Jā, francūži zina, ka viņiem piemīt šis savoir vivre vai prasme dzīvot un dzīves prieks daudz vairāk nekā mums, ziemeļniekiem.

Tas ir citādāk. Mēs esam tuvu dabai, tajā pat laikā mūsu kultūrā pastāv tāds kā atturīgums. Franči daudz vairāk pieskaras otram. Te piemērs ir la bise vai sabučošanās apsveicinoties.

IB:  Ko Jūs ieteiktu kādam aizrautīgam franču valodas studentam, kurš nezina, kā izmantot valodu pēc iespējas labāk?

SPD: Ak, es arī gribētu zināt, vai vispār te kaut ko var ieteikt. Manuprāt, ja kāds mācās franču valodu, ir daudz iespēju to izmantot, vai tā būtu ceļošana, sarunas ar citiem cilvēkiem, filmu skatīšanās. Tādu iespēju ir ļoti daudz.

IB: Lasot franču filozofiju?

SPD: Tad viņi to jau ir izmantojuši.

IB:  Paldies par mums veltīto laiku! Bija prieks ar Jums aprunāties.

SPD: Jums arī paldies, es arī priecājos. Vēlu Jums veiksmi un labu turpinājumu!

IB: Uz drīzu tikšanos nākamajā „Franču- latviešu krustpunktu” epizodē un jauku dienu!

[1] Launags/našķis/nogaršot

[2] Upeņu liķieris

[3] Riebties